Un ko tagad?

Viss, kas jums šajā dzīvē ir nepieciešams, ir Ignorance un Pašpārliecinātība, un tad Panākumi ir garantēti.
- S. L. Klemenss


Virsnieks Sidhelams ieradās pie Jauko Eņģeļu galda mirkli pēc tam, kad Haoss bija aizgājis. "Kas tas bija? Es nedomāju, ka jums ir brālis," viņš vērsās pie Jurijas.

Skaļš blīkšķis, kam sekoja vēl skaļākas lamas, pārtrauca Jurijas mēģinājumu kaut ko paskaidrot. Paskatījusies viņa pamanīja Haosu palienam zem galda. Izskatījās, ka viņš bija spēris soli sāņus, izvairoties no krēsla, ko viņam ceļā, pieceļoties no galda, bija pagrūdis vecāks vīrs, tikai lai sadurtos ar oficianti, kas savukārt bija uzgāzusi kādam no viesiem karstas kafijas krūzi. Jurija piesarka, jūtot kaunu par tādu pazīšanos.

Keja metās partnerei palīgā. "Tas bija vecs mūsu draugs vēl no skolas laikiem. Visai nožēlojams pirmkursnieks, ko Jurija nez kādu iemeslu pēc reiz pažēloja. Zināmā veidā viņš mūs adoptēja."

Čaks izskatījās apmulsis, taču paskaidrojumu pieņēma.

"Vakarnakt bēgot Rendijs uzskrēja viņam virsū," Keja turpināja. "Burtiskā nozīmē. Haoss atrada uz ielas Rendija maku, kas viņam bēgot bija izkritis, un sameklēja mūs, lai to atdotu." Viņa pasniedza maku Čakam.

"Tas ir lieliski!" Čaks iesaucās. "Nopratināšanā uzpeldēja šādi tādi sīkumi, taču nekas būtisks netika atklāts."

"Varbūt pateiksi mums, ko īsti jūsējie noskaidroja, kamēr mēs pārbaudām šo te?" Jurija painteresējās, paņemot maku atpakaļ.

"Labi. Lai kas arī nestāvētu šo teroristu priekšgalā, viņš labi zina kā organizēt lietas, lai sevi pasargātu. Izskatās, ka visa organizācija ir sadalīta grupās pa aptuveni divdesmit cilvēkiem. Izņemot bandu barvežus, kas ziņo augstākstāvošajiem komandieriem, neviens no vienas bandas neko par citām bandām vai augstāko komandsastāvu nezina."

"Tātad, ja vien mums nepalaimējas nogrābt kādu no komandieriem, mums nav cerību arestēt vairāk kā vien pāris ierindniekus," Keja nopūtās.

"Tā patiesi izskatās. Vispār, pastāv arī zināma veida centrālā bāze, kurā tiek apmācīti jaunie rekrūši, taču mūsu 'draugi' turp tika nogādāti sazāļoti un bezsamaņā, tā ka viņiem nav ne mazākās nojēgas, kur tā atrodas. Tomēr, viss laupījums, kas tiek nozagts, tiek nodots centrālajā bāzē 'vienlīdzīgai sadalei'."

"Kam tiek nodots?"

"Teroristi paši sevi uzskata par jaunajiem Robiniem Hudiem - viņi aplaupa 'bagātos ekspluatatorus' un izdala bagātības savā starpā. Organizācijas pasludinātais mērķis ir sava veida 'ekonomiskā vienlīdzība'. Es teiktu, ka nabadzīgākie iedzīvotāji - vai nu tāpēc, ka viņiem nav paveicies dzīvē, vai arī vienkārši ir slinki - tiek ievilināti šajā organizācijā ar solījumiem, ka tiks pie daļas no salaupītā."

"Izklausās pēc gandrīz ideāla vervēšanas plāna. Apsoli cilvēkiem visu to, kā viņiem nekad nav bijis, un papildus vēl dod iespēju atriebties," Jurija izskatījās domīga. "Es gan varu likt galvu ķīlā, ka tam gudriniekam, kas to visu izdomāja, ir pavisam citi motīvi. Pilnīgi droši, ka tas nebūs altruisms."

"Jūsu minējums ir tikpat labs kā manējais. Tātad, mūsu kopējais draugs Rendijs vada to bandu, kas mēģināja jūs vakar nomiegt, un, iespējams, ka vēl pāris. Cik žēl, ka viņš tagad uz ilgāku laiku nolīdīs pagrīdē."

"Te nav nekā," Jurija nomurmināja, nometot maku uz galda. "Tu teici, ka nozagtās mantas nogādā uz centrālo bāzi?" viņa pajautāja.

"Vismaz tā domā mūsu viesi."

"Tātad, ja mēs zinātu viņu nākamā uzbrukuma vietu, mēs varētu piespraust kaut kur kādu nemanāmu raidītāju starp nolaupāmajām mantām, pareizi?"

"Droši vien, ja vien mēs to zinātu. Kas diemžēl tā nav."

"Varbūt ka mēs to varētu noteikt. Keja?" Jurija izstiepa roku pret partneri. Keja, jau sapratusi, par ko iet runa, savija savus pirkstus ar Jurijas. Vēl skolas laikā Jaukie Enģeļi bija nejauši atklājuši, ka viņām piemīt psihiskas spējas. WWWA to uzzināja un savervēja viņas, un Aģentu treniņu laikā meitenes iemācījās arī nedaudz šīs spējas kontrolēt. Lai gan ne vienmēr precīzi, taču viņas spēja laiku pa laikam iegūt psihiskos 'nospiedumus' no vietām vai priekšmetiem. Tiesa, to varēja panākt tikai esot fiziskā kontaktā vienai ar otru, un vēl viņām bija jāieņem pareizs emocionālais stāvoklis. Par laimi, Eņģeļu gadījumā šis stāvoklis bija taisnīgas dusmas, un to nu viņas varēja viegli sasniegt, iedomājoties vien par to visu, ko pastrādās viņu vajātie noziedznieki, ja kāds tos neapturēs.

Čaks samulsa, kad abu meiteņu skatieni piepeši palika tukši un neko neizsakoši. Viņas vērās tālumā, kā transā iegrimušas, un patiesībā tā arī bija. Mirkli vēlāk meitenes atklaida rokas un kā bez spēka atkrita uz galda.

Keja ierunājās pirmā. "Kravas furgons?"

"Vai vienkārši patiesi liela mašīna. Kaut kas tur bija uz sāniem," Jurija atbildēja.

"Nebija skaidri saskatāms. Zigzagveida līnijas, man tā liekas."

"Liels Z apļa iekšienē?"

"Jā, man arī tā likās. Un vēl man radās iespaids, ka tur ir daudz naudas."

Čaks vairs nespēja ilgāk novaldīt savu ziņkāri un iejaucās sarunā, "Par ko jūs te abas tagad runājat? Kas notika?"

"Vai tad tu nezini?" Keja pasmaidīja. "Mēs spējam ieskatīties nākotnē. Tu taču nedomā, ka mums šo darbu iedeva tikai par skaistām acīm?"

"Jā, dažkārt mēs spējam uzrakt pavedienus, ko nav iespējams iegūt ar parastām metodēm," Jurija piebalsoja.

"Tātad no Rendija maka jūs ieguvāt kaut kādu attēlu?" Čaks, apjucis, taču šķietami gatavs tam visam noticēt, pārvaicāja.

"Jā. Furgons..." Keja iesāka.

"Vai varbūt bruņumašīna," Jurija papildināja.

"Uz sāniem zaļas krāsas logo. Kaut kas, kas izskatās kā liels burts Z, apvilkts ar apli," Keja pabeidza.

Čaks iegrima domās. "Tas izklausās ļoti pazīstami... tā... Jā! Zantalos bankas logo! Un ja mani neviļ atmiņa, katru piektdienu viņi nosūta savus nedēļas ienākumus uz centrālo glabātuvi."

"Pastāv visai nopietna varbūtība tam, ka jaunie Robinhudi taisās šos ienākumus šonedēļ nolaupīt," Keja paziņoja.

"Mēs varētu palūgt Mugi sameistarot šādas tādas naudas somām pievienojamas izsekošanas ierīces, ko nevarētu atklāt ar vienkāršiem detektoriem..." Jurija iesāka.

"Un, kad viņi nonāks galā, mēs zināsim kur atrodas viņu bāze!" Keja pabeidza.

Čaks brīdi to apsvēra. "Tā vien šķiet, ka tas šobrīd ir mūsu vienīgais pavediens. No gūstekņiem neko jēdzīgu uzzināt neizdevās. Man gan nāksies kaut ko izdomāt, kā to iebarot mūsu šefam, jo, ja mēs pateiksim, ka jūs to pareģojāt, viņš nekad nepiekritīs operācijai. Viņš kaut kam tādam vienkārši netic." Piepeši Čaka acis ieplētās. "Velns! Piektdiena taču ir šodien!"

"Tad mums labāk vajadzētu sākt kaut ko darīt!" Keja enerģiski pielēca kājās.


"Es labāk vēlētos atrasties bankā. Tas ir tik garlaicīgi - gaidīt te, iecirknī," Keja nomurmināja.

"Es arī, taču atceries lūdzu, ka šoreiz mēs gribam, lai viņi aizbēgtu," Jurija atbildēja.

"Vai tad mēs nevarētu viņus mazliet patrenkāt?"

"Prātiņ nāc mājās! Tu tiešām domā, ka viņi no mums aizlaistos?"

"Protams, nē!" Keja aprāvās un iegrima domās. "Labi, es sapratu, ko tu ar to domāji..."

"Vismaz dzīvi jau nu patiešām nē," kāda neidentificēta balss tai pašā mirklī nomurmināja no Policijas Galvenās mītnes komandtelpas otrās puses. Keja un Jurija aizvainotas atskatījās, taču, neatradušas vainīgo, drīz vien atkal nomierinājās.

"Cik ir pulkstenis?" Keja jau kādu desmito reizi noprasīja.

"Piecas minūtes vairāk kā pagājušo reizi," Jurija atbildēja.

"Netēlo gudrīti. Man šodien nav garīgais uz jokiem."

"Nabaga mazulīte. Ir četrpadsmit minūtes pāri četriem," Jurija izvairījās no Kejas mestā zīmuļa. Tas aizlidoja pāri telpai un par mata tiesu netrāpīja Policijas Priekšniekam. Meitenēm par laimi, virsnieks Olsens to nepamanīja. Priekšnieks bija īpaši riebīgā omā. Viņš burtiski ienīda anonīmus ziņojumus, kas bija tas, kā Čaks bija stādījis priekšā informācijas iegūšanas veidu.

"Bruņumašīna izbrauca pirms piecpadsmit minūtēm. Ja nu viņi tomēr neparādās?" Keja satraukti painteresējās.

"Tad mēs nebūsim sliktākā stāvoklī, kā pirms tam," Čaks atbildēja, pat nenojaušot, ka daudz drošāk būtu bijis paklusēt.

"Kā es vēlos, kaut viņi pasteigtos un sāktu kaut ko darīt. Ienīstu gaidīšanu," Keja jau sāka izklausīties ārkārtīgi aizkaitināta.

"Kuš. To tev nevajadzētu reklamēt skaļi," Jurija pasmīnēja. Šoreiz viņai izdevās noķert Kejas mesto zīmuli. "Piesargies, tev drīz beigsies munīcija," viņa pasmaidīja un aizmeta to atpakaļ.

"Nekauņa," Keja nomurmināja. Apsēdusies, viņa atkal iegrima sevis žēlošanā.

"Nesāciet vēl lēkāt aiz prieka, draugi, bet liekas, nupat tur kaut kas sāka notikt," negaidot ierunājās Čaks. Keja, sajūsmā, ka beidzot būs ko darīt, pārlēca pāri rakstāmgaldam, lai ātrāk nokļūtu pie Čaka termināla. Jurija, tikpat sajūsmināta, taču mazāk gatava to izrādīt, sekoja partnerei nedaudz lēnākā un daudz pieklājīgākā veidā. Kad viņa beidzot sasniedza abus, Keja jau stāvēja uz pirkstgaliem, atspriedusi galvu uz Čaka pleca, un viņi abi skatījās ekrānā. Tieši šobrīd pienāca ziņojums par noziegumu - teroristi bija nolaupījuši bruņumašīnu, un policija viņus vajāja.

"Ja viss noritēs kā parasti, tad pavisam drīz viņi pazudīs. Mums ir aizdomas, ka teroristi izmanto tuneļus zem pilsētas, taču līdz šim nav izdevies izsekot viņu bēgšanai," Čaks komentēja.

Keja pastiepa roku un iedarbināja savu auskaru-komunikatoru. "Mugi! Mosties! Ko saka tavi izsekošanas sensori?" Bija dzirdama sērija ar attālinātiem _mroau_, no kuriem tikai Keja ar Juriju varēja izlobīt kaut kādu saprotamu informāciju. "Jā, viņš saka, ka signāls skan skaidri."

"Vajātāji pazaudēja viņus zem pārbrauktuves, kā parasti. Otrā pusē viņi tā arī neizbrauca," Čaks atslēdzās no ziņojuma.

"Mugi saka, ka markeris joprojām pārvietojas. Mēs dabūsim viņus ciet pirms vēl viņi pagūs pārskaitīt naudu," Keja draudīgi pasmīnēja.

"Jā!" abas partneres saskatījās un sasita plaukstas uzvaras zīmē.