16 mēneša 45 datumā
Līdz nesenajam brīdim mūsu armijas galvenais virspavēlnieks nomināli skaitījās Gotmogs. Viņš bija tas, kas vadīja mūsu varonīgos karagājienus, un par visām neveiksmēm viņam tad arī tika no Bosa. Tomēr pēdējais no gadījumiem pārpildīja pat Lielā Bosa neizmērojamās pacietības mēru.
Vispār jau var Bosu saprast - tas patiesi bija neaprakstāmi stulbi. Pēc ilgiem un sarežģītiem manevriem un pamatā nakts pārgājieniem pa Beleriandu, mūsu Napoleons atveda armiju pie Tongorodrimas. Pie tam atnāca kaut kā dīvaini - no sāniem - topogrāfiju neatpazina, iekārtojās kaujas nometnē un nosūtīja Lielajam Bosam ziņojumu, ka kaut ko ir atradis. Sakarus uzturēja kurjeri. Lai elfi tos nepārķertu, kurjeru maršruti līkumoja kā nu kurais, rezultātā ziņojums galapunktā ieradās ar astoņu dienu kavēšanos. Lielais Boss saprata, ka Gotmogs beidzot ir uzdūries Gondolinai, un pavēlēja nekavējoties sākt uzbrukumu. Diemžēl aptuveni tajā pat laikā Bosam paziņoja par ievērojamu spēku iekārtošanos nometnē netālu no Angbandas. Precīzāk uzzināt, kas, neizdevās, pamatā Bosa sazin kad senos laikos palaistās melnās miglas dēļ. Vispār tā sasodītā migla mums visiem sagādā pamatīgas problēmas. Pārsteigts un mazliet nobijies, Boss steigšus atcēla iepriekšējo pavēli un izdeva jaunu - ar maksimālo steigu doties atpakaļ uz Angbandu dzimtenes aizstāvībai. Gotmogs, saņēmis abas pavēles teju reizē, prātīgi izlēma sekot laika ziņā pēdējai izdotajai, armija sapucējās, savāca nometni un, lai lieki netērētu laiku ceļa meklēšanai, aizdevās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušies. Problēma bija tikai tajā, ka mēs jau to nesapratām. Boss tikai redzēja, ka pretinieks atkāpjas, tātad ir nobijies, un atcēla pēdējo no rīkojumiem, pilnībā pārliecināts, ka Gondolinas jau tā vienkārši apkārt nemētājas, ja jau Gotmogs kaut ko ir atradis, tad jāņem ciet, kamēr ir ko ņemt. Gotmogu pavēle sasniedza ceļā, viņš steigšus pagrieza armiju atpakaļ, un pēc kāda laika ienaidnieks atkal stāvēja pie Angbandas vārtiem.
Tā tas būtu varējis turpināties diezgan ilgi, ja ne kāda laimīga apstākļu sagadīšanās - uz Angbandu atnāca reālais ienaidnieks un gandrīz pat ieņēma. Dorši vien būtu arī ieņēmuši, ja ne tā nelaimīgā migla. Stulbais rāpulis Glaurungs, ko izsūtīja izlūkot ar kauju, pamanījās apmaldīties starp trim akmeņiem, un rezultātā nonesa mums vienu no aizsargmūra torņiem. Miglā pretinieks robu par laimi nepamanīja, un tad jau no sāniem kārtējo reizi ieradās palīgā izsauktais Gotmogs ar savu armiju. Tur nu mums kārtējo reizi paveicās - jo Gotmogs kaut kādu iemeslu dēļ bija pamanījies nogriezties kaut kur nepareizi, un, tā vietā, lai nedēļu maršētu pa Beleriandu, ieradās pie Angbandas jau pēc pusstundas. Galvenos vārtus viņš pamanījās pat atpazīt - tiesa, tikai pēc tam, kad bija tos ieņēmis triecienuzbrukumā. Elfi uz to brīdi jau bija pamanījušies nemanāmi notīties, bet mums jautrība turpinājās vēl divas dienas. Boss vienbrīd pat bija jau sameklējis Grontu un gatavojās pats doties augšā uz mūra aizstāvēt cietoksni. Tik tikko atrunājām.
Visu šo evolūciju rezultātā kritušajos un ievainotajos varēja ierakstīt teju vai pusi no armijas. Lielais Boss, to uzzinājis, pamatoti pārskaitās. Trīs dienas, kamēr kara padome izskatīja notikušo, visi staigāja kā pa diedziņu. Saurons pamanījās nomainīt trīs miesiskos apvalkus, Gotmogs tā izkāmēja ka sāka atgādināt baznīcas svecīti, un pat Glaurungs treipuļoja pa gaiteņiem uz pirkstgaliem. Drausmīgs skats, es jums teikšu.
Pirmajā brīdī Lielais Boss bija kvēli noskaņots Gotmogu patriekt pie visiem elfiem, bet par jauno virspavēlnieku iecelt Sauronu. Pēdējam šādas karjeras izaugsmes perspektīvas galīgi nepatika, tad nu viņš tur locījās kā zutis pa pannu. Te piedāvāja izveidot jaunu Galvenā kara Inspektora posteni, te sāka slavināt balrogu taktiskās un stratēģiskās domāšanas talantus, un visbeidzot sāka īdēt kaut ko par saviem zinātniskajiem pētījumiem. Gotmogs, nabadziņš, arī nejutās labāk. No vienas puses skatoties, vienmēr būt tam, kam Boss mazgā galvu par pārējo kļūdām, nebija nekas patīkams. No otras puses - strādāt Saurona pakļautībā neizklausījās daudz ko labāk. Bieži vien Gotmoga runas padomē sākās ar prasību pēc atvaļināšanas no armijas, bet beidzās ar konkrētu armijas kaujasspēju paaugstināšanas projektu uzskaitījumu.
Šādus priekšlikumus izskatījām daudzus, taču pieņēma galu galā tikai divus. Pirmais - pastiprināt, tā sacīt, darbu ar ierindas un komandējošo sastāvu - gan fiziskā, gan morālās noturības jomā. Par atbildīgo tika iecelts Gotmogs, ar uzdevumu izveidot treniņnometni ierindas sastāvam un virsnieku skolu visiem pārējiem.
Otrais - par to atbildēt uzņēmās Saurons - bija beidzot sastādīt normālu Angbandas un tuvāko zemju karti, ideālā paplašinoties līdz pat Beleriandas dabiskajām robežām.
Kā jāzīmē kartes, Saurons, protams, nezināja. Paldies dievam, Lielais Boss apžēlojās un mazliet izglītoja viņu par tādām gudrām leitām kā mērogs, apzīmējumi, stilizācija un pārējie apzīmējumi, citādi, baidos, šis ģēnijs mestos pārcelt Anfauglitu uz papīra dabiskajā izmērā.
Nākošā aizķeršanās sanāca ar izmantojamajām mērvienībām - līdz šim par kaut ko tādu neviens nebija domājis, attālumus mērīja pēc laika, kurā tie tika pārvarēti. Labi, ka Sau, pirms ķerties pie uzmērīšanas ar šo metodi, iedomājās tomēr sarīkot pārbaudi - izmērīt attālumu no Angbandas galvenajiem vārtiem līdz Taurota kalnam. Rezultāti bija satriecoši. Puza šo attālumu pieveica divās dienās, Riščaks iekļāvās pusotrā, Rivcaks pamanījās apmaldīties un noklejoja veselu nedēļu, bet Glops, kam pa pēdām nesās no ķēdes pasprukušais Drauglins, pārvarēja šo attālumu piecpadsmit minūtēs.
Pēc šī atklājuma Saurons ieviesa jaunu mērvienību - vidējais orka raitais solis, saīsināti vors. Pēc ilgām mērīšanām un salīdzināšanām galu galā par etalona vorsu izvēlējās Pirščaka no piektās rotas sperto soli. Otrajā pagrabstāvā tukšā istabā iekārtoja mēru un svaru palātu. Istabas centrā ievietoja stikla kubu, bet tajā savukārt nabaga etalonu. Katru reizi, kad vajadzēja kaut ko izmērīt, viņu izvilka ārā, aizveda pie mērījumu objekta un lika soļot kamēr tas beigsies, pa ceļam skaitot spertos soļus.
Jāatzīst, ka kāzuss sanāca arī ar vorsu, jo Lielajam Bosam labpatikās uzzināt Glaurunga garumu vorsos. No labās puses rāpuļa garums sanāca astoņpadsmit vorsi ar astīti, bet no kreisās (pēc fiasko ar laika mēru, Saurons pavēlēja visu mērīt dubultā) tikai pieci. Izskaidrojums tam bija viekāršs. Rāpulim uz kakla bija uzmeties pamatīgs furunkuls, tā ka galvu viņš varēja pagriezt tikai pa kreisi, pie tam ne visai strauji, kas arī izglāba mūsu etalona dzīvību. Tomēr pieci vorsi - tas bija nepārspēts rekords. Nevienam citam neizdevās aizlēkšot garām rāpulim piecos lēcienos un pie tam palikt dzīvam.
Diemžēl drīz vien tika atklāts, ka ar vienu vorsu visu neizmērīsi. Garumam un platumam ar to pietika, bet augstumam bija nepieciešams izdomāt kaut ko citu, jo pa vertikālām sienām Priščaks staigāt nespēja. Lai arī mēs ļoti centāmies.
Rezultātā Saurons ieviesa jaunu mērvienību - vidējais orka raksturīgais stāvs, saīsināti tātad tas pats vors. Vispār tas bija pat ļoti ērti. Teiksim, kad mērījām lielo vārtu torni, sākumā viens etalons nomērīja to no visām pusēm. Izdarīts tas tika trijos paņēmienos, sanāca divdesmit pieci, septiņpadsmit un divpadsmit vorsi. Pirmo skaitli pieņēma par platumu, otro attiecīgi par garumu. Ko darīt ar trešo, Saurons īsti nezināja, drošības labad arī pierakstīja, tomēr gala aprēķinos tas nenokļuva.
Par augstuma etalonu izvēlējās kalsno Danguku, rezultātā arī viņu ievietoja mēru un svaru palātā. Mērot viņu iesēja auklā un laida zemē no torņa smailes, skaitot, cik reizes viņš ar pie zābakiem piestiprinātajiem piešiem ieskrāpēs atzīmi akmeņos. Sanāca četrdesmit astoņi vorsi.
Lielais Boss ar šādu mērīšanu palika apmierināts, tikai piezīmēja, ka vienmēr esot domājis vārtu torni esam apaļu.
Trīs mēnešus Saurons tā vietā, lai zīmētu kartes, gatavoja Angbandas pirmo statistisko pārskatu, dzenājot pirmo etalonu pa visām horizontālajām virsmam, kamēr otrais tika karināts pie visām vertikālajām. Sākumā es visur vazājos kopā ar viņiem - skaitīt vorsus un aizpildīt Saurona sagatavotās tabulas, bet tad man tas piegriezās, un es izlēmu iemācīt Pirščakam skaitīt pašam. Gandrīz arī iemācīju - bijām kā reiz tikuši līdz trīsciparu skaitļiem, kad mani ar pavēli aizdzina darbā uz virsnieku skolu. Tā nu mūsu etaloni lielāko daļu cietokšņa saskaitīja paši. Rezultāts bija interesants, lai neteiktu vairāk. Visi gaiteņi sanāca deviņsimts deviņdesmit deviņus vorsus gari, un ar to pašu Angbanda tika pasludināta par ideālu kvadrātu. Saurons rakstīja slavinošus difirambus par Lielā Bosa ģenialitāti, Boss pats sākumā vēl tā kā grasījās kaut ko sākt pārmērīt, bet tad atmeta ar roku. Pareizi jau ir, kāda gan vairs starpība.
Es tikmēr jutos kā circenis pelnos. Gotmogs bija izvērsis nopietnu darbošanos un jaunatvērtās virsnieku skolas apmācības programā iekļāvis visu, kas vien bija viņam šķitis svarīgs - kaujas lauka taktiku, statēģiju, netiešo iedarbību, kara topogrāfiju, partizānu karu, fortifikāciju mākslu, ballistiku un vēl virkni citu nesaprotamu priekšmetu. Pats viņš to visu pazina, tā teikt, no otras puses. Teiksim tā, par kaujas lauka taktiku runājot, nebija nevienas lielas kaujas, kurā mūsu ģēnijs nepamanītos nolikt vienu mūsu armijas daļu otrai pa sitienam. Saprast, ka tā darīt nevajag, mūsu ģēnijs jau saprata, bet, kā to novērst? Tur nu prāta viņam acīmredzami pietrūka.
Beidzās tas viss ar to, ka Gotmogs piesēdināja pie katra priekšmeta apmācības kursa izstrādes pārīti gudrāku orku un pielika viņiem par uzraugiem balrogus. Laiks tika dots divas nedēļas, un tika piedraudēts, ka ja pa šo laiku normāls kurss nebūs uzrakstīts, tad Gotmogs personiski nozīmēs visu metodisko grupu rakt pazemes eju uz Belegostu. Mani savukārt iecēla par mācību padomes vecāko sekretāru, padomei savukārt vajadzēs metodiķu uzrakstīto novērtēt. Bez paša Gotmoga padomē vēl ietilpa Saurons un Glaurungs. Pārējie gribēja uzaicināt arī pašu Lielo Bosu, bet es atrunāju. Viņam jau tāpat pietiek nepatikšanu arī bez mūsu darbošanās.
Rezultāts sanāca negaidīti labs. Īpaši izcēlās Lidellahs un Hartaks, kuriem bija izkritis rakstīt teoriju par netiešo iedarbību. Viņi bija kaut kā pamanījušies izrēķināt, ka, ja visi mūsejie aizies no Beleriandas, ieslēgsies Angbandā un tupēs tur degunus ārā nebāžot vismaz trīs ēras, tad elfi paši viens otru izgriezīs, bet dzīvi palikušie pārcelsies uz dzīvi kaut kur citur. Kas automātiski atrisinās elfu problēmu.
Man personiski tas ļoti patika. Gotmogs, liekas arī bija sajūsmā. Saurons toties bija citās domās - viņš indīgi painteresējās, cik ilgi, pēc izstradātāju domām, bus jāgaida, kamēr no elfiem atbrīvosies Valinora. Lidellahs neminstinoties atbildēja, ka astoņpadsmit ar pusi ēras. Sau apjuka, mēģināja kaut ko apšaubīt aprēķinos, bet te Hartaks piedāvāja saderēt par šo tēmu. Uz to algu, ko viņi nopelnīs šo astoņpadsmit ar pusi ēru laikā. Sau aizverās un negribīgi ierakstīja atskaitē 'apmierinoši'.
Es vēlāk pavilku Hartaku malā un painteresējos, vai viņi nav parēķinājuši, cik ātri mēs paši, sēžot ieslodzīti Angbandā, te viens otru nomiegsim. Viņš atbildēja, ka nav to rēķinājis, bet principā pietiktu ar gadu, varbūt pusotra. Kas, ar platu smaidu sejā viņš piebilda, kaut kādā mēra arī būtu problēmas atrisinājums.
Tāda netiešo darbību strateģija man sāka iepatikties.
Taktikas jautājumus izskatīt bija nozīmēti mani vecie čomi Puza un Rivcaks. Arī viņi bija rāvušies gods godam. Pirmais piedāvājums bija vienkāšs un reizē ideāls - tika piedāvāts kaujas dispozīcijā Glaurungu novietot ne kā parasti, aizmugures ešelonā, bet kā pirmo. Parasti mūsu tārps taupa savas ķepiņas un spļauj pa pretinieku pāri mūsējo puišu ierindai. Viss, kas neaizlido pietiekami tālu, nolīst pār ierindnieku galvām un mugurām, un rezultātā morāle krītas vienkārši zibenīgi, kas savukārt smagi iespaido karaspēka kopējo kaujasspējīgumu.
Glau tāds projekts galīgi nepatika. Uzreiz apēst referentus viņš nevarēja, tas būtu skaitījies nepieklājīgi, tāpēc rāpuļa iebildumi bija tīri teorētiskā plānā. Tā piemēram, viņš apgalvoja, ka šādai ierindai varetu viegli izveidoties neparedzēts taktisks pārrāvums. Tas ir, viņš kaujas karstumā varētu arī nepamanīt, ka mēs pārējie jau ņemam kājas pār pleciem, turpināt cīņu vienatnē un mirt nejēdzīgā varoņa nāvē pretinieka pārspēka pievarēts. Puzo uz to atbildēja, ka, atrodoties ierindas aizmugurē, pūķis tomēr vienmēr bija pamanījies pirmais notīties no kaujaslauka, un tādās reizēs šis taktiskā pārrāvuma faktors viņu absoluti nebija satraucis. Glau sāka protestēt, taču iejaucās Saurons, pārtrauca diskusiju un pavēlēja izstrādātājiem rūpīgāk izpētīt šo problēmu.
Otrs taktikas grupas izstrādes priekšlikums man iepatikās vēl vairāk. Viņi ierosinaja ietērpt pūķi kaujas kostīmā, kas būtu bultu, škēpu un zobenu necaursitams. Uz galvas uzmaukt ķiveri, uz kakla tubusu, rumpi apkarināt ar bruņu plāksnēm, ķepas piesegt ar ķepsargiem, bet uz žokļiem uzkabināt liesmu slāpētāju. Lai palielinātu mobilitāti tika piedāvāts inženiertehnisks šasijas risinājums - nagi tika ieāķēti pedāļos līdzīgi kā velosipēdā, ķēdes pārvads grieza zvaigznītes, bet tās savukārt padeva griezes momentu uz kāpurķēdēm. Kustības un ugunsspēka vadību nodrošināja speciāli apmācīta piecu orku ekipāža ar speciālu pārnesumu un sakabju palīdzību. Ekipažas vajadzībām uz muguras bija paredzēta ērta kabine ar šaujamlūkām.
Par projektu bija sajūsmā visi, izņemot pašu Glaurungu - rāpulis to padzirdējis uzvilkās ne pa jokam. Īpaši viņu satracināja ierīce, ko Rivcaks eleganti bija nosaucis par 'forsāžu' - kad pūķis saprata, kāds ir tās darbības princips un kur to izstrādātāji plāno piestiprināt, tad atmeta ar ķepu visai diplomātijai un izdemolēja sēžu zāli, kurā notika šis pasākums. Paldies Bosam, referentiem viņš klāt netika, tāpēc nervu nomierināšanai rāpulis ielauzās netālu esošajā treniņnometnē ierindas sastāvam un sarīkoja tur ārpuskārtas mācības.
Tautu tur, jāatzīst, dresēja nopietni. Glaurungs tā arī gandrīz nevienu nenoķēra.
41 mēneša 39tajā datumā
Angbandā notika kārtējā reorganizācija. Lielais Boss bija izlēmis turpināt karot ar zinātnisku pieeju, un tāpēc izdomājis Ģenerālštābu. Tā kā labāku kandidatūru nebija, tajā ietilpa Gotmogs, Saurons un Glaurungs. Jāsaka, ka šī trijotne aizlaisties no frontes bija ne mazāk priecīgi, kā mēs - tikt vaļā no tādiem komandieriem. Tā ka viss atrisinājās par abpusēju apmierinātību iesaistītajām personām. Saurons gan pamēģināja piesaistīt arī mani štābam par sekretāru, taču man tai čūsku midzenī atrasties nebija ne mazākās vēlēšanās, tāpēc es atļāvos sameloties, ka esmu apslimis, un pa to laiku notinos uz aktīvo armiju. Manā vietā par sekretāru iecēla Rivcaku, kas bija kaut kur pamanījies ielauzīties lasīt un rakstīt, un neuzmanīgi par to izmuldējies krogā.
Teikt, ka mums sākās zaļa dzīve, bija nepateikt neko. Ģenerālštābs kricelēja vienu grandiozu plānu pēc otra - atrast un noķert Nargotrondu, ieņemt Gondolinu, panākt galīgo risinājumu Valinoras jautājumā. Reizēm tādas direktīvas pat sūtīja uz fronti - proti, mums - kaut ko tur pārraut, ieņemt, attīstīt uzbrukumu, nostiprināties ieņemtajā placdarmā, nu, visādas tamlīdzīgas muļķības. Parasti tādas depešas piegādāja Rivcaks, pēc tam puisis nedēļu pavadīja sauļojoties un makšķerējot, kamēr mēs, salikuši galvas kopā, cītīgi gatavojām atskaiti. Batāliju literatūrā man nekad nebija bijušas īpašas sekmes, tāpēc es tās parasti atstāju biedru ziņā, no kuriem visvairāk pamanījās izcelties Puza - viņa 'Doriatas ieņemšana' kļuva par īstu bestselleru. Labāk būtu tomēr piedalījies, kurš gan zināja ka tas draņķis tā mani iegāzīs. Īsāk sakot, atskaitē ar nosaukumu 'Doriatas ieņemšana' viņš bija sasodīti puķaini aprakstījis, kā kritiskajā kaujas mirklī, uzvarai svārstoties, es personiski noduru vai nu Kelegornu, vai Kurufinu - pats neatceros ko - ar ko arī nosveru uzvaras kausus mums par labu. Rezultātā jau nākamajā depešā mani gaidīja steidzīgs izsaukums uz Angbandu, kur mani plānošot apbalvot ar tādam notikumam par godu speciāli radītu ordeni.
Goda vārds, Rivcaku, kas man šo prieka vēsti atveda, es gandrīz kailām rokām nožņaudzu. Un žēl ka tā pārsteidzos, kā viņš man vēlāk pastāstīja, kad puiši bija mūs atvilkuši vienu no otra, sākotnējā plānā virspavēlniecība bija domājusi ierasties personiski un ordeņa pasniegšanu veikt uz vēl kūpošajām Apslēptās Karalistes drupām. Rivcakam ar lielām pūlēm bija izdevies viņus no tāda soļa atrunāt.
Puza, jūtot zināmu vainu, piedāvājās mani izglābt - uzrakstīt kārtējā apcerējumā par manu varonīgo nāvi, kaut vai no tā paša sasodītā Belega bultas. Plāns jau bija labs, ja ne viens mazs 'bet' - tuvojās ziema, un atgriezties uz ziemošanu Angbandā, kad tu esi tik veiksmīgi nokauts un apraudāts, īsti nepiedienējās. Bet vienam pārziemot Beleriandā - tādas izpriecas savukārt es pat ienaidniekam nenovēlētu.
Nācās vien man doties atpakaļ, pa ceļam rūpīgi nolādot Puzu un viņa fantāzijas lidojumus. Rivcaks, redzot mani tik nelaimīgu, pūlējās kaut kā mani uzmundrināt un pačukstēja, ka mani Angbandā ļoti gribot satikt pats Saurons. Mani gan tāds jaunums maz iepriecināja. Pieredze liecināja, ka pārāk liela kāda visiem zināmā maijāra uzmanība neko labu parasti nesola.
Ordenis bija izgatavots no dzelzs, smags un sasodīti bezgaumīgs. Izpildes veidā bezgaumīgs - melns aplis uz sarkana fona, kurā iekalti burti "Dižais Varonis Karā ar Rūķiem, Elfiem un Ļaudīm". Kopā ar to bija arī nozīmīte "Varenais Orks , Rūķ-, Elf- un Cilvēkkāvis", ko pienācās nēsāt piespraustu pie cepures. Pasniedza to visu pats Sau, un vispār arī visu ceremoniju Sau vadīja vienpersoniski - Lielais Boss parādījās tikai uz brīdi, apsveica nez kāpēc tikai Rivcaku, bet balrogs ar pūķi tikmēr sēdēja katrs savā Lielās Zāles pusē un drūmi urbās viens otrā ar skatieniem. Rivcaks, pamanījis manu neizpratni, steigšus pačukstēja, ka tas tāpēc, ka abi saplēsušies, gatavojot plānus iebrukumam Valinorā. Gotmogs esot piedāvājis uzreiz sākt ar triecienuzbrukumu Tanikvetinai - starp citu, parastais viņa paņēmiens, viņa vadībā mēs vispār nekad neko pat nemēģinājām apiet, vienmēr bridām pa taisno. Glau savukārt kalnus ne īpaši mīl, tāpēc piedāvājis izcelties krastā un sākt pakāpenisku ielenkšanas operāciju. Plānus, kā parasti, bija vajadzējis iesniegt jau vakar, abi teorētiķi nebija spējuši vienoties, tad nu iesnieguši abus plānus - sak, lai Boss izvēlas tīkamāko. Lielajam Bosam savukārt laikam arī bijis ne līdz tādiem sīkumiem kā izlasīt iesniegto, viņš vienkārši visu parakstāmo arī parakstījis. Tagad abi sēž un gaida neizbēgamo atmaskojumu un tam sekojošo brāzienu no Bosa, un ar tādiem sīkumiem, kā mana apbalvošana, viņiem nav ne laika ne vēlēšanās noņemties.
Mani vairāk gan satrauca Saurona uzvedība. Maijārs slavēja mani vai no ādas ārā līzdams, cildinot manu varonību, izmanību un kaujas prasmes - un ar katru vārdu es arvien skaidrāk sapratu, ka tūlīt pār manu nabaga galvu nāks vēl kāda nelaime.
Tā arī izrādījās. Tūlīt pēc apbalvošanas ceremonijas Saurons aizvilka mani uz savu zinātniskās izpētes daļu. Pa ceļam es dabūju daudz ko jaunu uzzināt par nekam nederīgo dokumentāciju, sen neatjaunotajiem fondiem, un vispār nolaisto laboratorijas ekipējumu. Es pieklājīgi palūdzu viņu beigt runāt aplinkus un ķerties pie lietas. Saurijs sastomījās, saviebās, paziņoja, ka es pats tūlīt pat visu sapratīšot, un vispār, tā jau neesot viņa, Saurona, vaina, jo galu galā, dokumentācija… un tur nu viss aizgāja pa otro apli. Mēs tikmēr bijām sasnieguši kazarmas, kurās parasti izmitināja tikko no katliem izņemtos jauniņos. Kazarmas, pretēji parastajam, šoreiz bija aizslēgtas - cik sevi atminos, tā nekad nebija darīts. Sau dziļi nopūtās, atvilka smago aizbīdni, iestūma mani iekšā un pats notinās, uz atvadām uzsaucis, ka vispār Lielais Boss gaidot viņu ar atskaiti.
Kazarmas bija pārpildītas - acīmredzot armijas papildināšanas programa tika darbināta ar pilnu jaudu. Sākumā neko dīvainu es neredzēju - nu, blenž uz mani bariņš nosmulējušos purnu, viss kā parasti. Bet tad es ieskatījos vērīgāk un nobālēju.
Kazarmu grīda bija izslaucīta - pirmo reizi kopš es sevi atceros. Guļvietas bija nevis izmētātas kā pagadās, bet rūpīgi izkārtotas kaut kādā sarežģītā līklocī.
Ar pūlēm saglabājot savaldīšanos, es nogrābu tuvāko no jauniņajiem un izvilku gaitenī. Izlietne orku kazarmās ir pati nejēdzīgākā lieta, ko vien var iedomāties, tāpēc nācās kopā ar jauniņo iet pār trejdeviņām zemēm uz kādu no laboratorijām, kur bija ūdens krāns. Palaidis ūdeni, es sameklēju kādu lupatu, samērcēju, un mazliet paberzēju puisim seju. Pretēji gaidītajam, viņš nesāka spļaudīties un spirināties, bet mani tas vairs nepārsteidza.
Pēc šīs eksekūcijas es iegrābu saujā no krāsns pelnus un atkal aizmālēju visu tā kā bija. Pēc tam aizvedu eksperimenta objektu atpakaļ, iegrūdu kazarmās, aizšāvu durvīm priekšā aizbīdni un turpat uz vietas apsēdos zemē, jo nostāvēt vairs nebiju spējīgs.
Bija arī par ko pārdzīvot. Sau bija pamanījies salauzt Lielā Bosa dzemdību katlus, un Angbandā tagad bija vesels pulks ar tīrasiņu elfiem.
41 mēneša 40tajā datumā
Pustūkstotis elfu karotāju Angbandā, kad viss mūsu garnizons šobrīd uz vietas bija labi ja simts orki, pie tam izkliedēti pa dažādiem, pat visai attāliem sargposteņiem…. Tas bija uzprasīties uz nopietnām nepatikšanām. Protams, pastāvēja iespēja uzrīdīt viņiem Glaurungu... Diemžēl, nebija īstas pārliecības, ka rāpulis ar tādu baru spēs tikt galā - pēdējā laikā viņš bija palicis pavisam slinks un neveikls. Turklāt, pat ja arī Glaurungs uzvarētu, jebkurā variantā no mūsu kazarmām pāri paliktu tikai pelnu kaudzes, bet ziema vairs nebija aiz kalniem.
Es sparīgi ievilku elpu un atkal iegāju kazarmās. Ignorējot uz mani vērstos vaicājošos skatienus, es iebikstīju ar pirkstu krūtīs tuvākajam un pavēlēju man sekot. Pusceptais orks paklausīja.
Gaitenī es paziņoju, ka ieceļu viņu par visas vienības vecāko un dodu viņam vārdu Tarmuks. Tarmuks uzreiz iespītējās, un paziņoja, ka Tarmaels viņam patīkot daudz labāk. Uzreiz redzams, ka elfs - nu galīgi nekādas disciplīnas. Nācās uzstāt, balstoties uz savu priekšnieka autoritāti. Tarmuks-Tarmaels piešķieba galvu un palūdza paskaidrot, uz kādiem pamatiem šī mana priekšnieka autoritāte bāzējas. Es sakodu zobus, apspiedu vēlmi sākt lamāties un iegrūdu viņu atpakaļ kazarmās.
Vienīgais, uz ko es Angbandā varēju paļauties, bija Rivcaks. Nu, ja neskaita Lielo Bosu, bet pie viņa ar šo sīko problēmu es nolēmu labāk nerādīties. Paldies dievam, Ģenerālštāba Galvenais Sekretārs vazājās tepat netālu.
Es īsumā noraksturoju viņam situāciju un painteresējos, vai tuvākajā laikā netiek plānota kāda kārtējā megakauja, gatavojoties uz kuru rastos neieciešamība nosūtīt uz lauka armiju rezerves no Angbandas garnizona. Rivcaks smagi nopūtās un atbildēja, ka pēc tik satriecošas uzvaras pār Doriātu - kaut maijāri parautu to sasodīto Puzu - ir pieņemts lēmums ļaut armijai atpūsties un atkopties, kamēr ģenerālštābā plānoja nākamā gada ofensīvas. Ja konkrētāk - Valinoras-Tanikventilas operāciju.
Es painteresējos par iespējām izvest pulku manevros. Rivcaks atbildēja, ka ekonomijas nolūkos visi manevri ir atcelti.
Te nu tev bija vieglais ceļš. Man nācās rūpīgi noinstruēt Rivcaku un tad nosūtīt viņu uz mūsu garlaicībā mokošos armiju. Pašam man tai laikā nācās ieņemt viņa vietu un uz laiku kļūt par Ģenerālštāba sekretāru.
Protams, ka mana veiksme bija nonākt tur tieši pa vidu briestošam skandālam. Izrādās, Boss pagāšnedēļ bija parakstījis vienlaicīgi divus plānus uzbrukumam Valinorai. Vienu bija izstrādājis Glaurungs, otru Gotmogs. Viss jau būtu labi, bet nule kā Lielais Boss bija izteicis vēlmi iepazīties ar plānu sīkāk.
Gatavot tos plānus nācās man - un kā gan citādi - abi mūsu dižie karavadoņi taču zīmuli savu mūžu rokā nebija turējuši. Problēma bija tajā, ka es par Valinoru zināju nu gandrīz vai neko. Cik nu mēs toreiz lugā bijām Saurona stāstos saklausījušies. Izrādījās, ka abi mūsu Guderiāni zināja vēl mazāk. No skopajām Lielā Bosa piezīmēm mēs zinājām, ka Valinorā ir tāds kalns Tanikventila, un vēl tur ir pilsēta Tiriona. Ar to arī mūsu zināšanas izbeidzās.
Gotmogs izvirzīja teoriju, ka Tiriona atrodas Tanikventila kalnā - ne jau par velti abi vārdi ar 't' burtu sākas! Līdz ar to viņa plānā bija paredzēts izsēsties krastā, ātrā pārgājienā sasniegt Tirionu, ielenkt to un mesties triecienuzbrukumā. Viņš arī bija atnācis uz štābu pirmais, tāpēc es arī bez īpašas pretī runāšanas uzzīmēju viņam, ko nu tur pēc plāna vajadzēja. Glaurungs ieradās vēlāk, galīgi neomā, vispirms pamēģināja sadedzināt visas kartes, ko es tobrīd jau biju uzzīmējis, pēc tam sāka strīdēties ar Gotmogu, strīds pārauga aurošanā vienam uz otru, tad no abiem sāka kūpēt zili dūmi un beigās tie draņķi tik tikko nenosvilināja ģenerālštābu.
Gotmogam manas kartes nepatika. Glaurungam tāpat. Sasodīts, es taču patiesi centos! Nu neesmu es Rembrants - bet ne jau šiem diviem piromāniem būtu tiesības mani kritizēt! Citus plānus no kaut kurienes dabūt tāpat nebija iespējams, un tā nu mēs lepni aiznesām Lielajam Bosam abus komplektus. Ja godīgi, es pa ceļam būtu ar lielāko prieku notinies, bet mani piespieda palikt.
Vispār mūs izglāba tikai tas, ka Lielais Boss bija labā omā, citādi mēs visi būtu dabūjuši ar Grontu pa skaustu. Pirmā karte, kurā Tiriona atradās uz Tanikventila kalna, bet pati Valinora bija tik maza, ka tur tik tikko ietilpa Glaurungs un orku rota, izsauca Bosā homērisku smieklu eksploziju. Otrā, kurā Tirionas bija veselas trīs - Glau tā arī nespēja iedomāties, kur tai pilsētai pareizi būtu jāatrodas, tāpēc nolēma pārklāt ar tām pēc iespējas vairāk teritorijas - bet Valinora platībā bija iezīmēta kā vismaz piecdesmit Beleriandas, lika viņam sākt žagoties.
Rezultātā abi ģenerāļi tika cauri ar vieglu rājienu, papildus vēl tika aizrādīts, ka karšu kvalitāte ir vienkārši nepiedodami zema. It kā Rivcaks tās jel kad būtu labāk zīmējis!
Ticis vaļa no tām muļķībām - Lielais Boss deva uzdevumu nedēļas laikā sagatavot jaunus plānus - es aiznesos uz zinātnisko daļu, pārbaudīt kā tur iet maniem aizbilstamajiem.
Izrādās, Tarmuks bija iedomājies, ka priekšnieks esot mans vārds, un tāpēc visi mani tagad sauca par Priekšnaieku. Es asi ievilku elpu, izpūtu, nospļāvos un atmetu ar roku domai sākt viņus pārliecināt. Pavēlēju nosmērēties ar kvēpiem vēl rūpīgāk, saliekties, ieslīgt ceļos, un tad mēs izgājām ārā ierindas mācības laukumā.
Te nu stāvēja pieci simti elfu - un es jums teikšu, tas bija visai iespaidīgs spēks. Tarmuks spītīgi turpināja atsaukties tikai uz vārda Tarmaels, tāpēc nācās to saīsināt līdz Tarms - tur nu mēs beidzot vienojāmies par kompromisu. Viņu es iecēlu par pirmā simta komandieri, un vienlaikus arī par visas vienības komandieri. Starp citu, par manu vietnieku, ja jau es viņiem visiem tagad sanācu priekšnieks. Jeb, pareizāk izrunājot - Priekšnaieks.
Par pārējo četru simtu komandieriem kļuva Bums, Bams, Trams un Gams - ja jau ākstīties, tad ākstīties, un es ļāvu vaļu savai izdomai. Pēc tam es pavēlēju viņiem pašiem sadalīt simtus pa desmitiem un nozīmēt tiem komandierus no savējo vidus - un jau pēc dažām minūtēm sāku to nožēlot. Nē, elfiem mūs, orkus, nekad neuzvarēt… Viņi taču tūlīt pat visi sastājās barā, sāka visi reizē runāt, vēzēties ar rokām, kaut ko apspriest, apstrīdēt, troksnis ar katru brīdi tikai pieauga, līdz es sapratu, ka tā tas nevar turpināties, un pieliku šai tautas sapulcei punktu.
Pēc tam es sarīkoju ierindas mācības. Iziet no Angbandas var tikai pa galvenajiem vārtiem, bet no seniem laikiem tradīcija nosaka, ka to ir jādara marša solī. Nācās sākt mēģināt.
Orki prot soļot ierindā. Neteikšu, ka mīl - orki vispār maz ko mīl, ja nu vienīgi vaļāties bez darba, ēst, dzert un makšķerēt - bet prot. Kaut ko tā soļošana vienā ritmā aizskar mūsu dvēselēs - iet sitot kāju reizē pie zemes, un vēl taktī noaurot kaut ko ritmisku mēs patiesi protam.
Elfi soļot ierindā neprot. Pēc pāris izmisuma pilnām minūtēm placī es to sapratu galīgi un nepielūdzami. Izskaidrot, kāpēc visiem labo kāju jāliek pie zemes reizē, es nepratu, jo uz pavēli darīt tieši tā sekoja neizbēgamais 'kāpēc tā?", un ar to viss arī beidzās, jo man pietrūka argumentu, ar ko viņus pārliecināt. Ar manu Priekšnaieka autoritāti pietika tikai tam, lai viņi nesāktu izklīst pa visu tuvāko apkārtni un ķert tauriņus. Tauriņi, sasodīts! No kurienes ap viņiem saradās tauriņi, es nezinu un arī negribu zināt! Pie orkiem tikai blusas var sarasties!
Nelaikā uz placi atvilkās arī Glau. Draņķim patīk vērot mūsu ierindas mācības - pēc viņa paša vārdiem, tās viņu nomierinot. Un vēl tas sasodītais pāraugušais rāpulis mīl spļaut uguni mūsu soļu ritmā. Humorists sasodītais, ka tevi valārs parautu.
Ieraudzījuši pūķi, mani pusizceptie ne-da-orki sajauca jau tā nožēlojamo ierindu, sastājās barā un sāka uz viņu blenzt. Es izmisīgi pūlējos izdomāt, kā šo situāciju atrisnāt tā lai nebūtu kritušo, bet te Glaurungs izlēma uzjautrināties un izpūta manu elfu virzienā pamatīgu liesmu mēli.
Pirmkārt, izrādījās, ka elfi ir ātrāki un veiklāki par orkiem. Būtu tur stāvējis parastais orku bataljons - lazarete būtu pārpildīta, un morgs arī. Bet te visi pajuka kur kurais, un tikai pāris iemantoja vieglus apsvilumus un nobrāzumus.
Otrkārt, elfi ir daudz neprātīgāki par orkiem. Būtu tur orku puikas - visi paslēptos kur nu kurais, salīstu pa spraugām un sēdētu tur klusi kā peles. Iet ar pūķi kauties - meklē citus muļķus! Manējie bez garas domāšanas metās sadot Glaurungam pa viņa blēdīgo purnu.
Treškārt, elfi ir daudz vērīgāki un apķērīgāki. Es pat iedomāties nevarēju, ka Glaurunga kakls drakošam ir tik vārīga vieta. Bet manējie salēca viņam uz skausta, piespieda galvu pie zemes, un liesmu metējs bija izslēgts no spēles, un viss, drakoša pa pusei bija neitralizēts.
Un visbeidzot, ceturtkārt, elfi pārāk labi domā par visiem apkārtējiem. Tuvcīņā pats bīstamākais pūķa ierocis ir viņa aste, un Glau protams nekautrējās likt to lietā, pat neiedomājoties par to, ka ir aiz skausta piespiests pie zemes. Milzu radžainā bumba, kas rotāja rāpuļa astes galiņu, trāpīja mūsu drakošam tieši starp acīm, aiz pārsteiguma viņš tīri reflektori izpūta liesmu mēli, nosvilinot sāpīgo pāridarītāju līdz egles čiekura izmēriem, un tad šokā atslēdzās, atstiepis ķepas uz visām četrām debess pusēm.
Pūķi mums pašiem pēc tam vēl nācās stiept uz lazareti, to paveikušus, es savu jaunizcepto pūķu kāvēju rotu steigšus iedzinu atpakaļ barakās. Starp citu, tur iekšā bija palicis aizdomīgi gaiši, un vēl gaisā virmoja tāda īpatnēja smarža, bet man nebija laika sākt iedziļināties, ko manējie tur atkal ir savārījuši par ziepēm. Stingri piekodinājis Tarmam aizvērt un aizbultēt aiz manis durvis un neatvērt tās nevienam citam kā tikai man personiski, kā arī saknē apcirtis viņa tūlīt sekojošo 'kāpēc?', es izmetos ārā gaitenī, dodoties pretī nepatikšanām.
Pēdējā brīdī, jo nepatikšanas jau bija klāt. Pirmkārt, pa gaiteni šurp burtiski teciņus jau lidoja Gotmogs, kam bija dzimusi gaišā ideja no maniem jauniņajiem izveidot sev personisko sardzes rotu. Gotmogs laimē vai staroja un no viņa cēlās viegli tvaika un dūmu mākonīši. Varēja jau saprast - viņa mūžsenais ienaidnieks bija sakauts un Gotmogs bija iecerējis šādu situāciju padarīt periodiski atkārtojamu. Es, protams, piekritu viņam (ha, pamēģinājis tik es būtu nepiekrist!), protams, izteicu viņam visdziļāko pateicību par rūpēm (pamēģinājis tik es būtu nepateikties!) , bet pēc tam iebildu, ka kaut ko tādu varēs izdarīt tikai pēc tam, kad mani aizbilstamie būs pabeiguši pilnu apmācības kursu un apguvuši visas kaujai nepieciešamās prasmes. Gotmogs tūlīt pat izteica vēlmi pats sākt nodarboties ar apmācībām. Nācās piekrist, tikai ar noteikumu, ka pie tā ķersimies nevis uzreiz tagad, bet nākamajā nedēļā.
Pēc tam mani izsauca uz paklāja pie Lielā Bosa. Izrādījās, šorīt Sauronam bija bijis jāuzstājas ar kaut kādu tur referātu, viņš protams sagatavojies bija vāji, pārbijies, un izmetis kaut ko par to, ka ar jauno armijas papildinājumu nodarbojas ekskluzīvi jūsu padevīgais kalps, proti es, un ka ja nu tur ir kaut kas ne tā, tad viņam - Sauronam - ar visu to nav ne mazākā sakara. Tieši tobrīd kā reiz Bosam pienesa ziņu par to, kas bija noticis marša placī, proti, ka jauniņie atslānījuši Glaurungu. Lielais Boss bija sajūsmā un tūlīt pat sāka kalt plānus par Speciālās Orku Trieciena Komandas Apvienības - SOTKA - izveidi, kas tad arī beidzot īstenotu senloloto sapni ieņemt Valinoru un pacelt Lielā Bosa karogu Tanikventilas virsotnē. Nu un, tā kā, kā jau Saurons tikko bija ziņojis, trenējis un vadījis šos varoņus esmu es, tad man arī uzliks par pienākumu šo vienību komandēt. Nu kā gan citādi - Doriatas varonis, un viss pārējais. Saurons, izskatījās, tobrīd bija gatavs sev mēli nokost.
Piepeši Lielais Boss painteresējās, kur ir mans Voregs un kāpēc tas nav ar mani, kā tas pieklātos. Es no sākuma vispār apstulbu, līdz man pieleca, par ko Boss man prasa. Sasodītais apbalvojums, pavisam steigā biju par to aizmirsis, turklāt tas draņķis bija smags un neērts nēsāšanā. Nācās mēģināt izlocīties - sak, nebiju gaidījis izsaukumu pie komandiera un vispār... Boss palika nopietns un paziņoja, lai es to vienmēr nēsāju - galu galā, nekas orku nevar tā rotāt kā viņa godam nopelnītais Voregs. Nācās vien piekrist.
Tobrīd iejaucās Saurons un piedāvājās man palīdzēt. Te nu man vienreiz nervi uzdeva, un es atļāvos piezīmēt, ka laikam jau Sau pats grib tikt pie Vorega. Boss iesmējās un paziņoja, ka maijāriem Voregi nepienākas. Viņiem, sak, esot citas priekšrocības. Nu ja, kas nu būtu šaubījies. Sau palika galīgi zaļš no skaudības, bet te Boss uzsita viņam uz pleca un jautrā tonī paziņoja, ka maijāru toties gaidot jauns, ļoti nozīmīgs un ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Sau palika vēl zaļāks.
Galu galā Boss atgriezās pie lietas un pavēlēja man nekavējoties sākt SOTKAs sagatavošanu kaujas desanta operācijai. Man nu jau bija viss pie vienas vietas - un es sāku ar to, ka pasūdzējos par Gotmogu un viņa sardzes rotas plāniem. Boss iešņācās un paziņoja, ka viņa elites vienība par apsargiem neies dienēt, Gotmogam nāksies iztikt ar kaut ko prastāku savā apsardzē. Nu, pats arī uzprasījās. Sapratis, ka varu būt nekaunīgs, es atļāvos arī piezīmēt, ka tehnisku iemeslu dēļ jauniņo ražošanu nāksies uz laiku pārtraukt - dzemdību katli prasās pēc renovācijas. Boss mazliet sadrūma, bet piekrita, ka renovācija - tas ir svarīgi, galvenais lai tā pārāk neievilktos. Es nozvērējos, ka tā pilnīgi noteikti neievilksies. Pēc tam painteresējos, kad Glaurungs atkal varēs piedalīties apmācībā. Boss sadrūma, paziņoja ka pūķu viņam nav nemaz tik daudz, un vai mēs labāk nevarētu trenēties uz kaut kā cita? Es ar cerībām piedāvāju aizvest SOTKA patrenēties kopā ar darbojošos armiju, taču Boss visai kategoriski šo priekšlikumu noraidīja. Galu galā, saskaņā ar operatīvajām ziņām no frontes (un te nu es atkal, griezdams zobus, nolādēju Puzu un viņa fantāzijas lidojumus) ienaidnieks Beleriandā ir pilnībā sagrauts un izkliedēts, un nav palicis nekas, pret ko varētu būt vērts piemērots SOTKAs potenciālu, tā ka tas būtu tikai lieki tērēties. Ar to arī audience noslēdzās, tikai pašās beigās Lielais Boss atkal atgādināja man par Vorega svarīgumu. Sasodīts, itkā tā tikai man vēl trūktu.
Es pat nevarēju atcerēties, kur es to draņķi iegrūdu. Par nelaimi, drīz vien man nācās to uzzināt. Voregs bija nejauši nonācis Tarma un viņa draugu nemierīgajās roķelēs, un, tiklīdz es visdrūmākajā noskaņojumā ierados kazarmās, viņi man to svinīgi izsniedza.
Sākotnējais variants liekas bija izliets kaut kā smaga, liekas čuguna, un izskatījās pēc cepures ar kokardi. Jaunais bija izgatavots no kaut kā viegla, tas bija gaišs, un viss mirdzēja un laistījās.
Jā, tieši tā, laistījās. Mūsu pierastajās tumšajās un drūmajās kazarmās šobrīd bija ļoti gaišs, gluži kā uz marša plača. Kaut kur bija pazudusi arī mūžīgā sastāvējusies smaka - tagad te gaiss bija svaigs un smaržoja pēc kaut kā...
Nē, savā nebeidzamajā huligānismā mani padotie bija pamanījušies iekopt puķu dobes un sastādīt tur kaut kādus ziedošus krūmiņus. Mani sāka kratīt drudzis, bet tie izrādījās bija vēl tikai ziediņi...
Ierindas priekšā iznāca Bums un Bams un paziņoja, ka ir sacerējuši dziesmu par uzvaru pār pūķi, par drosmīgo Priekšnaieku, par to cik jauka gan ir šī pasaule, un cik labi ir tajā dzīvot. Un tad korī viņi sāka to dziedāt...
Attapos es tikai gaitenī, aizcirtu durvis, aizšāvu tām priekša aizbīdni un sāku pateikties visiem valāriem, ka skaņas izolācija kazarmās ir uz goda.
41 mēneša 45tajā datumā
Pāris nākošās dienas pagāja samērā mierīgi. Man beidzot bija izdevies izdomāt, kā mācīt elfiem soļot ierindā. Galu galā mani padotie ļoti mīlēja dziedāt - jā, tādiem mūs, orkus, nu nekādi neuzvarēt - un nodarbojās ar dziedāšanu katrā piemērotā un pat ne visai piemērotā brīdī. Pat guļot viņi pamanījās krākt visai interesantās harmonijās.
Galu galā man radās ģeniāla ideja to izmantot, tāpēc es izdomāju SOTKA speciālu maršēšanas dziesmu. Vārds tur bija tikai viens : bums-bums-bums! Kad es pirmo reizi to nodziedāju maniem padotajiem, viņi, kā jau es sagaidīju, saviebās - tipa, galīgs primitīvisms, nav nekādas dziļākas jēgas. Nācās uzskrūvēt viņiem pārāk garās ausis, par to ka primitīvisms - tas ir pat labāk, dabai arī tuvāk sanāk, bet par jēgu, ja tur arī nav nekādas sākotnējās, tad toties forma ir, un īstenā formā katrs jau var ieliet pats savu saturu. Nu, ja vienkāršāk, tad, ja esi uzrakstījis dziesmiņu par puķēm, tad tā arī būs un paliks dziesmiņa par puķēm, kau tu no ādas ārā līstu, bet manu bums-bums-bums var dziedāt tā un šitā, var dziedāt par ziediņiem, var dziedāt par bērzu birztalām, bet var arī par skaidrām debesīm un mirdzošām zvaigznēm.
Vienvārdsakot, man izdevās viņus pārliecināt, un tagad mēs šo dziesmiņu dziedājām draudzīgi soļojot. Skats no malas bija - mati ceļas stāvus! Iedomājieties, slāj tāds pūlis, ne kārtīgu rindu, ne kolonnu, bet skan kā kad orku armija vienā solī maršētu. Reizēm gan mani padotie aizrāvās un sāka iziet no ritma - bums-bums sāka atgādināt kaut ko no Vāgnera - bet es šo Valkīriju lidojumu ātri vien piezemēju.
Mūsu ierindas mācības pat sāka piesaistīt uzmanību - visādā ziņā piektajā dienā mūs ar savu klātbūtni atļāvās pagodināt pats Lielais Boss. Jāatzīst, ka es traki pārbijos, bet mana armija spīdoši tika ar visu galā, bumsoja viņi tā, ka sāka lēkāt visi klātesošie, Bosu ieskaitot. Boss mani pēc tam vēl ņēmās pratināt - sak, kāpēc SOTKA nedzied, kad maršē? Es atbildēju, ka mūsu specvienība ir tik mežonīgi, ka viņiem nākas turēt zobus sakostus, citādi viņi vēl sāks kost cits citam - tik daudz viņos ir iekrājies niknuma. Boss apmierināti sāka māt ar galvu, bet tad painteresējās, kāpēc ierinda ir tik haotiska. Man jau nebija vairs ko zaudēt, tā ka es turpināju tādā pat garā - sak, viņi ir tik neganti, tā cenšas ātrāk satikties ar ienaidnieku, ka neapzināti katrs raujas uz priekšu, un to nevar izmainīt, neatņemot viņiem šo niknumu - bet specvienība bez niknuma jau vairs nav nekāda specvienība. Lielais Boss piekrita.
Es ar nepacietību gaidīju, kad viņš beidzot dosies prom, taču tā vietā Boss palūdza nodemonstrēt SOTKAs kaujasspējas. Nu, kā toreiz ar Glaurungu, bet šoreiz lai iztiekot bez pūķa.
Es paziņoju, ka kopš tās reizes mani padotie orki ir palikuši tikai vēl zvērīgāki, un ka es nevaru garantēt tā pašnāvnieka veselību un dzīvību, kas iedrošināsies stāties viņiem pretī. Ja nu vienīgi Saurons - tas kā reiz vazājās tepat netālu un mūs indīgi vēroja. Un arī par Saurona izdzīvošanu es neesmu drošs.
Lielais Boss sāka starot kā maija saulīte - sasodīti satriecošs skats, es jums teikšu - un aizsūtīja pēc maijāra. Paralēli tam viņš man pačukstēja, ka Sau kā reiz nodarbojoties ar kārtējiem izgudrojumiem tuvcīņas kaujas tehnikas jomā, un kā reiz ir pienācis laiks pārbaudīt, kas no tā visa ir sanācis.
Kad Sauronam paziņoja, ka viņam būs tas gods būt par nākošo SOTKAs peramzēnu, īpašu prieku maijārs neizrādīja. Kas bija interesantāk, īpaši pretī viņš arī nespirinājās, tikai paziņoja, ka tādai demonstrācijai viņam vajag atbilstošu ekipējumu, un uz kaut kurieni notinās. Mani padotie pa to laiku turpināja apļot pa marša placi un korī bumsot. Lielais Boss, iededzies, viņiem klusiņām dziedāja līdzi.
Beidzot arī Saurons ieradās uz iekaustīšanu. Uztvert viņa domu gājienu, gatavojoties pasākumam, nebija pārāk sarežģīti - būdams garantētas bezriska stratēģijas piekritējs, viņš bija savilcis sev mugurā tik daudz bruņojuma, cik vien bija spējis uzstīvēt. Bruņucepure plūdeni pārgāja kaut kādā plīvurveidīgā, no gredzentiņiem izveidotā pārsegā kakla aizsardzībai, tālāk sekoja sarežģīts šarnīru un bruņu plātnīšu mehānisms, zem tā sākās plātnes krūšu un muguras aizsardzībai, tad gurnu piesegi, kārtējie kustīgie salaidumi kājām un ceļgaliem, un tā līdz pat pirkstu galiņiem. Ar to visu mugurā, paiet Sau varēja ar lielām pūlēm, un katru soli pavadīja čīkstoņa un graboņa, kas pirmajā brīdī pārspēja pat manu padoto bumsošanu.
Bet tas bija tikai uz brīdi. Tie elfi taču ir tik sasodīti azartiski - tiklīdz kā kaut kāds troksnis sāka slāpēt viņu dziesmu, ko viņi, liekas, bija pamanījušies iemīlēt - viņi tūlīt pat piedeva jaudu bumsošanai. Sau čīkstēja un grabēja - viņi bumsoja. Sau elsa un pūta - viņi bumsoja arvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz negaidot tribīnes ar skatītājiem neizturēja un sabruka. Starp citu, Sau līdz ar tām.
Ir viena lieta, ko es tajos elfos nu nekādi nesaprotu - nu, kāda vilka pēc viņiem vienmēr jāmetas visiem palīdzēt? Tikuši paši sveikā cauri, būtu priecājušies par dzīvi, bet nē. Metās velt sāņus akmeņus un atlūzas, izvilka no drupām visus, ieskaitot pašu Lielo Bosu, un pat ar ūdeni pamanījās apslacīt - tas pie tā, ka Boss ūdeni neieredz ne acu galā. Pēc tam metās palīdzēt Sau - izārdīja viņa kostīmu pa komponentiem, izvilka pašu ārā no dzelžu kaudzes un atdzīvināja. Sau, teju vienīgais no klātesošajiem glābjamajiem, labi zināja, kas patiesībā ar viņu ņemas, tad nu spirinājās viņš pretī, cik spēja, bet kur nu, pret piecsimts sanitāru pārsvaru pat maijāra spēki bija par maziem.
Rezultātā, kad Lielais Boss atguvās, viņa skatienam atklājās sakautais un uzvarētais Saurons, kas gulēja ar mitru lupatiņu uz pieres - nu ārkārtīgi sirsnīga aina. Sau bruņas bija izjauktas un izklātas pa pusi plača, un daži talantīgākie no maniem padotajiem jau tur kaut ko pētīja un mainīja, acīmredzami veicot kaut kādus sākotnēji neparedzētus uzlabojumus.
Bet, pats galvenais, otrā plača pusē joprojām skanēja draudzīga un ritmiska bumsošana. Es jau teicu, ka beigās tā mana dziesma viņiem bija iepatikusies?
Boss paskatījās uz mani ar šokā ieplēstām acīm, nogrozīja galvu, aptaustīja punu uz pakauša, kaut ko zem deguna nomurmināja un aizdevās pie sevis.
41 mēneša 52rajā datumā
Mani padotie galu galā ar sajūsmu bija pieņēmuši primitīvismu mūzikā, taču es no tiesas negaidīju, ka viņi to sāks tik strauji attīstīt. Tā, par piemēru, bez bumsošanas viņi bija apguvuši arī burbuļošanu. Sasodītie skaņas imitatori. Sanāca viņiem pat vairāk nekā lieliski, kā jau gandrīz viss, pie kā viņi pieķērās. Par nelaimi, korī dziedāt viņiem arī patika, kā rezultātā pirmajā reizē, kad viņi nēmās šo burbuļošanu izpildīt, visiem tuvumā esošajiem radās pilnīga pārliecība par to, ka Angbanda slīkst plūdos. Pats jau arī biju vainīgs - vajadzēja arī man tieši todien aizmirst kārtīgi aizvērt barakas durvis. Vismaz Lielais Boss bija devies kaut kādās savās darīšanās uz vienu no laboratorijām, un tās bija uzbūvētas skaņu necaurlaidīgas, tā ka viņam šis šoks gāja secen, toties Gotmogs, kas no ūdens baidās vairāk par visu pasaulē, tik traki pārbijās, ka metās rāpties augšā otro vārtu tornī - augstāk uzkāpt Angbandā vienkārši vairs nav iespējams. Pārējā balrogu komanda viņam sekoja, tā nu viss bars tur karājās kā rotājumi ziemassvētku eglītē. Es vēl domāju, diez vai tornis to baru izturēs, vai sabruks?
Saurons izrādījās mazliet drosmīgāks - bruņojies ar kaut kādu santehnisku instrumentu, viņš devās pārbaudīt burbuļošanas izcelsmi. Par nelaimi, mani pusceptie orki pārgāja no burbuļošanas uz šņākšanu, kas jau izklausījās pēc īstiem grēku plūdiem, un Sauronam dūšas pietrūka, viņš ātri vien pievienojās Gotmogam un kompānijai tornī.
Visbēdīgāk no visiem gan klājās Glaurungam. Pēc nelaimīgās saķeršanās ar SOTKA viņš joprojām gulēja lazaretē un lēnām atguvās no šoka. Saurons speciāli drakošam bija uzprojektējis reabilitācijas guļvietu - vispār jau viņš vienkārši bija paņēmis ļoti lielu gultu, apgriezis otrādi, un pie augšup pavērstajām kājām piesējis pūķa ķepas. Glau bija sajūsmā - līdz brīdim, kad viņš izdzirdēja burbuļošanu. Pamēģināja atbrīvoties, bet Sau izrādās bija viņu godam piesējis. Asti vēzēt joprojām bija ļoti sāpīgi, tāpēc Glau metās spļaut uguni, cerot ar reaktīvās strūklas palīdzību izkļūt no lamatām. Diemžēl tālākus glābšanas mēģinājumus apturēja lazaretes slieksnis, pie kura viņš iesprūda. Tur arī drakoša būtu varējis mierīgi sagaidīt, kad ieradīsies glābēji, bet tad Angbandā atskanēja šņākšana un gārgšana, kas imiteja plūdus. Pārbijies, Glau izdeva tādu reaktīvo impusu, ka pārvarēja slieksmi un aizlidoja pa gaiteņiem līdz pat pašai Lielajai Zālei. Pa ceļam vēl viņš bija pamanījies apmest gultu otrādi, tā ka tagad tā stāvēja tā kā pieklājas, bet drakoša karājās zem tās, turklāt joprojām sasiets, un bez tam vēl pilnībā iztukšots un noguris, tā ka pat uz mazāko dūmu strūkliņu nebija vairs spējīgs. Tā nu Glaurungam nācās tur karāties otrādi, kamēr neatgriezās Lielais Boss. Gulta vispār izrādījās esam viņējā, Boss bija patiesi pārsteigts atrodot to Lielajā Zālē, no pūķa neko vairāk par žēlu kunkstēšanu izdabūt neizdevās, tāpēc Lielais Boss devās noskaidrot, kas te notiek - un galu galā atrada Gotmogu un Sauronu grūstāmies torņa smailē. Abu saraustītajiem paskaidrojumiem viņš nenoticēja, ūdens pēdas nekur nemanīja, mani padotie uz to brīdi koncertu bija pabeiguši un aizgājuši gulēt - nu tātad Lielais Boss pārskaitās, iedomājies ka pārītis atkal ņirgājušies par bezpalīdzīgo pūķi, un visu atlikušo nakti dzenāja viņus pa visu Anfauglitu.
41 mēneša 58tajā datumā
Pēc nesenajiem notikumiem mūsu augstākā ģeneralitāte visi trīs draudzīgi bija nonākuši lazaretē, un es varēju pavadīt kādas pāris nosacīti mierīgas dienas. Manējie elfi turpināja regulāri dziedāt dziesmiņas, kazarmu centrā viņi bija iekopuši dobi ar gladiolām, parastais vājprāts, kā jau biju pieradis. Es nespēju saprast, nu kas viņiem ir tais rociņās - kāda nieze iemetusies vai? Visur viņiem vajag kaut ko uzlabot un izrotāt, vai nu ar kokgriezumiem izdaiļot, vai vismaz puķītes apkārt sastādīt. Un tad vēl trešā simta komandieris - ne ta Bums, ne ta Bams - visu laiku staigāja man pakaļ un piedāvāja apgriezt man matus taisnāk. Nē, uzvarēt mūs viņiem varbūt arī neizdosies, bet izēst no šīs pasaules - uz to viņi ir visnotaļ spējīgi.
Par laimi, beidzot atgriezās Rivcaks, bet kopā ar viņu ieradās arī tas draņķis Puza, pats personiski. Rivcaks atzinās, ka Puza nav noticējis, ka elfi ieņēmuši Angbandu, un atnācis to pārbaudīt pats savām acīm. Vispār, armijā neviens kaut kam tādam neticot, bet visiem reizē atgriezties būtu uzprasīties uz nepatikšanām, tāpēc pārējie deleģējuši visu noskaidrot Puzu. Viņš jau tāpat mums fantasts, viņam var ticēt.
Plāns, kā dabūt manus padotos prom no Angbandas man bija gatavs jau sen, un Puzas ierašanās tur bija vairāk nekā noderīga. Uzzinājis, kādu lomu viņam nāksies nospēlēt, Puza gan sāka ietiepties, bet es vienkārši iegrūdu viņu kazarmās pie maniem pusceptajiem orkelfiem, un tad atspiedos ar plecu pret durvīm, paturot tās ciet pāris minūtes, tā teikt, lai viņš pats personiski izjustu, ar kādām šausmām mums te ir darīšana. Šo dažu minūšu laikā mani padotie pamanījās iedot viņam jaunu vārdu Puziēls, izģērbt viņu, nomazgāt un pat sāka apcirpt viņam matu pinkas, tā ka tobrīd, kad es apžēlojos un mēs ar Rivcaku izvilkām viņu ārā, Puza bija gatavs piekrist visam, ko piedāvāju.
Gotmogs mani reiz bija izprašņājis, kas tas tāds esot - ģenerālais štābs. Cik nu es pratu, es viņam arī izskaidroju, bet no visa sacītā viņš bija sapratis tikai to, ka štābs - tā ir tāda istaba. 'Ģenerālais' viņš, protams, attiecināja uz sevi, un, tā kā tobrīd viņš bija mūsu vienīgais generālis, tad pārvērta ģenerālštābu par saviem apartamentiem. Vēlāk arī Glaurungs un Saurons kļuva par ģenerāļiem, tāpēc balrogam nācās pierauties un izvākt guļvietu no štāba, bet tāpat visa trijotne labprāt pavadīja laiku šajās telpās, paralēli mūsu komandēšanai plānojot, kā izēst no turienes abus pārējos konkurentus. Tāpēc, kad pēc pāris stundām pie štāba durvīm metās skaļi bungot aizelsies Rivcaks, viņš tur atrada priekšniecību pilnā sastāvā.
Viņa atnestās ziņas bija drausmīgas. Kā izrādījies, elfi Beleriandā nebūt nebija sakauti līdz pēdējam! Glužu pretēji, kamēr mēs, domājot ka esam uzvarējuši, atļāvāmies atslābt, viņi pazemes alās zem Gondolinas bija izaudzējuši jaunu ordu un šobrīd tā, apgājusi pa slepenām takām mūsu novērotājus, jau apdraudēja pašu Angbandu. Kā pierādījums visam sacītajam tika uzrādīts zvērīgi piekautais Puza, kas, tikkko kustinot sakosto mēli, pilnībā apstiprināja Rivcaka teikto.
Puzu viņa uznācienam gatavoju es pats personiski, un gatavoju no visas sirds, bet tik un tā šis mūsu Žilverns pamanījās iepīt izplānotajā runā, ka elfu karaspēkā bez elfiem un puselfiem esot vēl tādi briesmoņi kā divelfi un trielfi, viss trakā Turgona neģēlīgās eigēnikas programmas rezultāts. Īsāk sakot, viņš tā pārbiedēja mūsu ģeneralitāti, ka tie atmeta ar roku ceremonijām un pa taisno metās pie Lielā Bosa.
Boss saglabāja vēsu prātu un tikai stingrā balsī painteresējās, kādi spēki esot pieejami aizstāvībai. Rivcaks tūlīt pat atbildēja, ka vispār, nopietni skatoties, tikai SOTKA, nu un vēl ģenerālštābs. Boss brīdi padomāja, tad paziņoja, ka laikam jau nebūs labāka veida pārbaudīt, uz ko SOTKAs karotāji ir spējīgi. 'SOTKA - soļos marš!' viņš pavēlēja.
Boss pavēl, mēs izpildām. Pēc stundas mūsu brigāde, skaļi bumsojot, jau soļoja cauri Angbandas galvenajiem vārtiem, dodoties pretī ienaidniekam. Mūsu ģeneralitāte ilgi strīdējās, piedāvājot viens otram to godu vadīt šo karagājienu, līdz man galu galā nācās uzstāt uz Saurona kandidatūru un panākt tās ievēlēšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Saurons vienīgais no priekšniecības zināja, kas SOTKA ir patiesībā. Sau par to sajūsmā nespiedza, bet viņam nācās vien mums pievienoties, tiesa gan, pirms tam viņš uzvilka sev SOTKA uzlabotās bruņas.
Par tām bruņām jāparunā īpaši - mani padotie izrādījās patiesi talaktīgi, un tagadējā modifikācijā Saurons sāka atgādināt Dzelzs Vīru - ja nu vienīgi nelidoja. Nu, gandrīz nelidoja - bruņu ietērps bija ievērojami atvieglots un tajā pie locītavām pievienoti atsperu pastiprinātāji - enerģijas uzkrājēji un tā ar katru sperto soli Sau palēcās. Pie tam treniņu iztrūkums un adrenalīna pārpilnība panāca to, ka jau pirmais Sau solis Anfauglitā beidzās ar piecus metrus augstu lēcienu. Piezemējās viņš neveiksmīgi - jo jau nākošais solis palielināja lēciena augstumu par vēl vienu metru, un tā nu Sau drosmīgi aizlēkāja mūsu karaspēkam pa priekšu, bet Lielais Boss un pārējie, kas to vēroja no Angbandas vārtu torņa, tikai apmierināti māja ar galvām, sekojot viņam ar skatienu.
Sau pa pēdām Angbandu atstāja arī SOTKA, protams man soļojot viņiem priekšgalā. Bumsoja mani padotie kā nākas, zeme trīcēja un mūri vibrēja.
Anfauglita iespējams nav tā pati draņķīgākā vieta pasaulē, gan jau, labi pameklējot, var atrast arī draņķīgākas. Bet tā noteikti ir pati putekļainākā vieta pasaulē. Tā nu ir sanācis - un es nevainotu tajā tikai Lielo Bosu, ja nu kas. Galu galā, ja Feanors viņam būtu atdevis tos sasodītos silmarilus, nekas tāds nebūtu noticis, tai skaitā arī Anfauglita, nu, varbūt vienīgi Ard-galena.
Bet tā sanāca, un tāpēc pēc pāris pirmajiem soļiem pa pelēki melno lauku visu SOTKA ierindu skatienam aizsedza pati dabiskākā melnā migla, tikai mūsu bumsošana lika tai viļņoties un vīties spirālēs. Jo tālāk mēs aizsoļojām no dzimtās Angbandas, jo augstāk cēlās šie putekļu mākoņi, drīz vien pilnībā aizsedzot skatu uz šo debess pusi.
Pa ceļam mēs, starp citu, atradām Sauronu. Nu, gandrīz vai uzbridām virsū, tas ir. Viņš bija ieskrējies lēkāt līdz galīgi nepiedienīgiem augstumiem, un man jau likās, ka tas slikti beigsies, jo manējie sasodītie elfi bija iebūvējuši bruņās balansieri, tāpēc Sau kā kaķis vienmēr piezemējās uz kājām, kas savukārt nozīmeja tikai to, ka nākamie lēcieni palika vēl augstāki. Nezinu, vai galu galā viņš pats to pamanījās izdarīt, vai arī patrāpījās kāda negaidīta vēja pūsma, bet vienā no lēcieniem viņš tomēr bija pamanījies apgriezties ar kājām gaisā, un tā arī piezemējies. Tādu mēs viņu arī atradām - iesprūdušu zemē līdz jostas vietai, tā ka tikai metālā tērptās kājas izmisīgi raustījās uz visām pusēm.
Manējie ar pūlēm viņu izraka, apgrieza vertikāli un parādīja lēkāšanas regulatoru - ko Sau tūlīt pat pārslēdza uz nulli - un tad es ieteicu Sauronam pāriet uz arjergardu, atrast tur kādu paaugstinājumu un sākt komandēt no turienes. Viņš arī piekrita un, nez kāpēc pieklibojot, aizvilkās kaut kur putekļu mākoņos.
Mēs tikmēr bijām aizsoļojuši līdz Anfauglitas robežai. Visu ceļu mani padotie bija mācījušies no manis jaunas dziesmas, un te nu mēs beidzot tās vienu pēc otras izpildījām. Bija tur gan šausalīgu kauju trokšņi, ieroču šķinda, ievainoto gārdzieni, uzbrucēju brēcieni un aizstāvju lāsti, zobenu šķinda, bruņu blīkšķi un vēl viss pārējais orka ausīm tik mīļais un pierastais troksnis, pie kam labākās tika atkārtotas uz 'bis' vairākkārtīgi.
Pēc tam mēs pārcēlāmies pāri Sirionai, un tur es atlaidu savus orkelfus lai iet un meklē sev laimi citur. Tikai cieši piekodināju, lai nekādā gadījumā nemēģina sapīties ar Kolegormu vai citiem Feanora pēctečiem. Nācās pēc kārtas apskauties ar katru no padotajiem, noklausīties teju pussimtu balāžu par labo Priekšnaieku un ilgi un pacietīgi skaidrot, ka nē, atpakaļ mēs nekādā gadījumā neatgriezīsimies, un vispār Angbandā degunu labāk vairs nevajadzētu rādīt. Beigās man nācās uzstāt uz savu Priekšnaieka autoritāti, un liekas, ka tas beidzot nostrādāja. Vēl uzsitu visiem uz pleca un pamāju atvadas, kad viss bars lēnām aizgāja mežā, no kura vēl ilgi skanēja viņu iemīļotās dziesmas. Oi, ja viņi izies pie Gondolinas, tas nu gan būs viens liels pārsteigums visiem.
Anfauglitā tikmēr parādījās vēl viens milzu putekļu stabs - tur no Doriatas frontes atgriezās aktīvā armija.
Man vairs nebija kur atgriezties. SOTKA visi līdz pēdējam bija krituši varonīgā kaujā, atvairot elfu uzbrukumu Angbandai, un protams, ka kopā ar viņiem pienācās mirt arī viņu vadonim. Tā ka es uzmetu mantu maisu uz pleciem, sakratīju lai labāk ieguļas, un, klusi pie sevis bumsojot, sāku soļot uz Austrumiem.